Jautrīte Freimute (dzimusi Greidiņa) (17.05.1941.—25.05.2015.).
2021.gada 17.maijā (šodien) manai mammai paliktu 80.
Visu savu dzīvi Jautrīte ir bijusi ļoti liela aktīviste, vienmēr bijusi kustībā un ar lielu aizrautību, entuziasmu un enerģiju darbojusies sava dzimtās puses labā. Viņa ir bijusi pionieru vadītāja un direktore (1975.-1977.) Kolkas astoņgadīgajā skolā, direktore gan Dundagas vidusskolā (1977.-1987.), gan Dundagas pilī.
Dzimusi dundadzniece Jūlija un Emmas Greidiņu ģimenē.
Beigusi Dundagas vidusskolu (14.izlaidums), izmācījusies par kinomehāniķi un braukājusi ar kinoklubu pa Kurzemes piekrastes ciemiem. 1962.gadā satikusi skolotāju Rūdolfu Ermanbriku, kurš aicinājis viņu uz Kolkas skolu par vecāko pionieru vadītāju. 1969.gadā pabeigusi Viļņas Augstākās partijas skolu, kurā apguvusi politisku un saimniecisku domāšanu. Jautrītei nekad nav bijusi ne pedagoģiskā, ne vēsturnieka izglītība, taču vēsture un pedagoģija bija Jautrītes sirdsdarbs.
1975.gadā sākusi vadīt Kolkas astoņgadīgo skolu. 1977.gadā viņu izsauca uz Izglītības un Zinātnes ministriju un piedāvāja uzņemties Dundagas vidusskolas vadību. 1977.gada 7.septembrī Jautrīte sāka vadīt Dundagas vidusskolu.
Rimants Ziedonis, žurnālā Karogs 1.05.1986., manuprāt, ļoti precīzi raksturo Jautrīti: Freimutei ir dziļa atmiņa, jo viņa mīl vēsturi. Freimutei ir pašapziņa, jo viņa daudz strādā. Viņai ir nedaudz vairāk nelabvēļu kā ierindas miera mikām, jo viņa visus dīda uz darbiem. Viņai ir paskarbs izskats, kā jau visiem stūmējiem un vilcējiem. Viņai ir konkrēts mērķis, kas prasa nepārtrauktu uzmanību un vērienīgu darbu. Vērienīgai darbībai nepieciešama stratēģija, kartes. Plāns ievieš darbībā ritmu, sadala enerģiju. Ritms nes, aizrauj. Pakļauj mērķim. Direktore ir aizrāvusies, tiek aizrauta. Rauj citus līdzi. Mērķa parauta.
Viņas mērķis ir atjaunot dundadznieku celto baronu pili.
Padomju karogs 135 12.11.1968.: Kolkas milicijas ārštata darbiniece Jautrīte Greidiņa savā ziņā pārņēmusi pusaudžus, kas sagādā rūpestus gan vecākiem, gan skolai. Skolotāja lietpratīgi risina jaunās paaudzes audzināšanas problēmas.
K.Barona muzejs, Rūta Kārkliņa:
Kopš muzeja atvēršanas 1985. gadā viena no pētniecības tēmām ir bijusi Krišjāņa Barona dzimta un tās devums Latvijas kultūrvēsturē. Daži pētnieki, gatavojoties Krišjāņa Barona 150. jubilejai, jau bija iesākuši šo darbu: skolotāja Jautrīte Freimute no Dundagas bija pirmā, kas muzejam nodeva Baronu radu rakstu aprakstu, arī paši Baronu dzimtas pārstāvji, piemēram, Krišjāņa Barona māsas mazmeita Sofija Dravniece, bija apkopojuši ziņas, kas kļuva par vērtīgu pienesumu tuvākajam darbam.
1992.g. jūnijā, pateicoties novadpētnieces Jautrītes Freimutes iniciatīvai, Dundagas iedzīvotāji ebreju slepkavības un pārapbedīšanas vietā Čiekuros uzstādīja lielu, no koka darinātu Dāvida zvaigzni.
Tad kad mācījos 12.klasē, mammai bija insults. Ārsti nedeva nekādas cerības. Teica, lai atvados, bet mamma ar visu savu spēku, enerģiju un nebeidzamo dzīvotgribu izdarīja neiespējamo. Viņa iemācījās no jauna runāt, no jauna staigāt, atjaunojās smadzeņu darbība un pie pilnas saprašanas viņa nodzīvoja vēl garus 22 gadus.
Un tās ir tikai nelielas atmiņas, neliela daļa no mammas padarītā!
Mamma bija visur, viņa bija gide un vadīja ekskursijas, aizrāva līdzi jaunos dundadzniekus, kopīgi meklēja Mazirbes mērakmeņus, pētīja Dundagas novada vēsturi, fotografēja un vēl un vēl.
